T-34

Atgriezties atpakaļ mājās pēc vairāku dienu prombūtnes, kurās es izbaudīju tik daudz patīkamā, ir jauki. Un šķiet, ka nav labākas gultas par manējo, nē. Pēdējās dienas, ko pavadīju Rīgas galā, sniedza 2 foršas lietas-
1. Peldi ezerā negaisa laikā (jā, es tomēr neaizbraucu uz jūru)
2. Un īsta, kara laika krievu tanka T-34 apskati no ārpuses un IEKŠPUSES. Jutos kā mazs puika, kas pirmoreiz ticis pie bises. Nelielam vizuālajam ieskatam es jums dāvāšu bildes:

Ok, pēdējā bildē izskatās, ka esmu ielīdusi kanalizācijā, bet viss kārtībā, tas točna ir tankā (man pohuj, es tankā). Ielīst tajā bija grūtāk, nekā biju iedomājusies, bet es nenožēloju, ka saņēmos un uzmetu netīrībai un slapjumam. Bet bija tik baigi, baigi forši!!! Viens no maniem vasaras labākajiem guvumiem, pavisam noteikti.Protams, ka prātā atausa pilnīgi viss iespējamais, ko esmu lasījusi grāmatās vai redzējusi filmās un tajā sēžot, bija jocīga, drebinoša sajūta, un es sapratu, ka , ja es būtu ar riekstiem un dzīvotu tajā laika posmā, es noteikti nebūtu tankists. Ja tā labi padomā, tad atrodoties tankā, kaujas krustugunīs, ticība ir tiešām pēdējā cerība. Karoče, ja kādam dikti gribas, tad dodiet man ziņu, es pateikšu, kur atrodas More un kā to atrast. 10 "krutuma punkti" šim mirklim manā dzīvē.
Bet runājot par vakardienu.. Eēēmm, jā, es nu šodien atkal varu kost elkoņos pa ilgiem laikiem un domāt, kur bija mans prāts, un kādēļ tā nav blakus tad, kad vajag?! Es sen, patiešām SEN nebiju tā "sasilusi", ka pat uzdrīkstējos darīt lietas, kuras nav tik pieklājīgas, lai izklāstītu manā blogā. Tas paliek starp mani un vēl dažām personām, kas visā bija liecinieki. Bet ģimnāzijas jubileja un pilsētas svētki sagaidīti godam- to sajūt manas aknas.
Jā, bija šis un tas, kas kutināja manus nervus, piemēram kārtējā "satikšanās" ar savas dzīves pidaru, kurš uzrodas tad, kad ir nelūgts un pie tam vēl spēj izskalot smadzenes. Jā, es biju dzērusi un visu redzēju daudz skaistākās krāsās, nekā patiesībā, varbūt tādēļ es viņu spēju uzlūkot kā cilvēku. Bet varbūt pie vainas ir mana mūžīgā nostaļģija un vēlme atgriezties pagātnē. Es nespēju noticēt pati sev. Katru dienu ar mani notiek jūtu un emociju pārmaiņas. Kā es varu ļaut garīgi pietuvoties cilvēkam, kuru no sirds ienīstu par nodarīto? Vai tiešām man nav ne mazākās cieņas pret sevi? Vai tiešām esmu tā pati dumjā Jolanta? Bāc, tizlene.
Un viss ir nolemts. Es braucu uz Londonu. Esmu arī atradusi skolu (kas pagaidām lai ir noslēpums, jo nevēlos, lai kādam rastos pārlieku liela interese), ieguvusi ģimenes atbalstu. Man vajag tikai pierunāt sevi un visu nokārtot līdz janvārim. Un tad, aidā, Jolanta mauc dzīvē. Kaut gan es vēl neatvados, te būs dažas rindiņas no mana uzticīgā telefona, kurā es ierakstu kaut ko mazāk vai vairāk jēdzīgu, kad uznāk iedvesma.

Lai kur es vien pasaulē atrastos, es vienmēr atcerēšos tos, kuri manu sirdi ir piepildījuši ar prieku, smiekliem, mīlestību, jautrību, atbalstu un patiesumu. Kuri man bijuši blakus un spējuši noturēt manu uzmanību uz ilgāku laiku. Un lai kur arī es būtu, es vienmēr palikšu tā pati vecā Jolanta, kas neatsakās no labas ballītes un vīrieša cienīgas porcijas un kura bez pauzēm dodas pretī savai laimei.

Chill, un izbaudām laiku!
Un te, kaut kas interesants- Seksīgais stāsts