the journey has only just begun

Es nekad neuzdrošināšos smieties sejā savai dzīvei. Tā kaut kā nav pareizi. Kārtējā Jolantas domu sintēze. Kā man patīk, kad man uznāk šitie "vēlosrakstītblogā" brīži. Simpātiski. Patiesībā es nezinu, vai pēc kādiem gadiem pieciem es vispār uzdrošināšos lasīt šīs bloga lappuses. Kāpēc? Nu, man jau liekas ( es ZINU, ka ja liekas, tad var sasisties), ka esmu izaugusi, pieaugusi (?), bet manī ir tik daudz kas no bērna (un tagad kāds asprātis kaut ko muldēs par stāvoklī būšanu). Patiesībā mūsos visos vienmēr paliek kaut kas no bērna.Man mamma teica, ka tās smaržas, kas citiem var šķist nesvarīgas, bet kas tev pašam tik ļoti patīk, ir smaržas no tavas bērnības- tas, kas tev atgādina basās kājas, nošmulēto muti un traļi vaļi un tā tālāk.Nezinu, varbūt esmu viena liela muļķe, bet es nesaprotu tos manus paziņas, kuri jau ir apprecējušies vai uztaisījuši bērnus, kaut gan paši knapi izlīduši no mātes migas. Es nespēju to izprast un vēl kādu laiku nevarēšu. Man nav ne jausmas, ko es darītu- tagad un tūlīt- ar mazu knauķi, kas bļautu katru reizi, kad nebūtu pabarots. Ok, bērni ir glīti un man viņi tīk, bet tikmēr, kamēr nav mani. Mani knauķi ir mana tāla, tāla nākotne. Es nespēju iedomāties sevi kā māti. Lai gan citi saka, ka esmu ļoti atbildīga (kas patiesībā ir taisnība), tas tomēr ir par traku.
Labi, tagad tāds liels WTF, jo mans blogs nav nekāds māmiņu klubs.
Vakar, nē aizvakar noskatījos "The Reader". Esmu samelojusies, jo ļoti neliela daļa ir patiess stāsts, nevis visa filma. Bet man galīgi patika. Ļoti laba. Vienīgais, kas man traucēja bija pārmērīgais kailums un seksa ainas. Ticiet vai nē, bet man seksa ainas filmās nepatīk. Var tur spaidīties, var sūkties, var tur čubināties, bet tikai ne ņemties kā fermera truši. Ak, jā , es nemaz nezināju, ka Himlers savulaik ir strādājis par fermeri. Džīzaz, what a shame!

Would you lie with me
 And just forget the World?

Kamoon, tas būtu tik forši, ja varētu aizmirst pasauli, vai ne? Man reizēm tas sanāk tik dabiski, ka labāk pat tā nedarīt ^ ^
Ko lai vēl jums pastāsta? Es tagad reāli apstājos un domāju, un nevarēju izdomāt. Manī pašlaik nav nekā baigi filozofiska. Manī vispār nav nekā filozofiska. Ir tikai manas domas un ja ar tām jums nepietiek, tad vienmēr pietiks manis. Kā tas saprotams? Ja tu cilvēku zini, kā cilvēku- tas ir baigi forši, bet jau tu zini cilvēku kā personību, tad tas jau ir sasniegums, tas ir vienkārši skaisti. Mēs visi esam cilvēki, kopumā, bet viens otram mēs esam personības. Tādējādi, ja manas domas nav pietiekoši labas, garas, saprotamas, tad es jums vienmēr pietikšu kā cilvēks. Aptuveni tā (improvizēts dialogs):
X: Čau! Sen neredzēts, kā iet?
Y: čau, čau! Normāli, iet ar kājām (baigi asprātīga frāze, ne?). Kā pašam?
X: Arī normāli. Ko vispār dari?
Y: blā, blā, blā.

Tādēļ man riebjas, ja kāds atsūta vēstuli vai īsziņu ar tik jēlu tekstu, kā "kā iet? ko dari?". Kāda vispār jēga tad kaut ko rakstīt? Saki tieši un konkrēti "čau, man vajag , lai tu izdari to un šito/ vai tev nav tas un šitais/ gribu, lai tu atnāc tur un tur". Tāpēc es jau tik reti vispār kādam rakstu. Un tad tie debilie jautājumi: "kas jaunāks?". Nezināt ir kauns, lasi žurnālu "Kas jauns". Hāhā.
Varbūt tas ir muļķīgi no manas puses, jo man jau arī bieži gadās izspļaut tamlīdzīgas frāzes, bet tas notiek automātiski.
Ko man gribas? Man ļoti gribas rakstīt vēstules. Papīra, sataustāmās vēstules. Ar smaržu. Ar pasta zīmogu. Ar otra cilvēka ķēmīgo rokrakstu. Lūk tad man būtu galīgi pofig, vai tur ir jautājumi "kā iet? ko dari?". Tas vienkārši būtu dabiski.