Es tik ļoti vēlētos nogriezt īsus matus! Un tad vēl tetovējumu uz skausta. Un viss- es būtu tas, kas vēlos būt! Lai nu arī cik tas neticami izklausītos (un nepierasti)- esmu laimīga par to, kāda es esmu. Reizēm ir tā, ka es pati pieķeru sevi pie domas, ka mīlu sevi.
Starp citu, man nekad nelikās, ka es kādreiz piepildīšu savu vēlmi skūpstīties lietū. Nu tā kā filmās. Ai, tak pajāt tos, kas domā, ka tas skan naivi, jo tā nav. Nu šoreiz nav. Reizēm šķiet tik fascinējoši, ka tu izbaudi kaut ko, kas redzams tikai uz ekrāna, jo tas taču ir tik "neticami skaisti". Un, kad tu beidzot to pieredzi, tad zini, ka reizēm pat neiespējamais ir iespējams. Tagad es tam tiešām svēti ticu. Nopietni.
Un pacietība arī mēdz atmaksāties. Jā, iespējams tas atkarīgs no cilvēka. No tā, vai viņš ir pelnījis to, ko vēlas. Vai es biju pelnījusi? Man šķiet, ka jā. Es nezinu.
Visam skaistajam arī ātri pienāk beigas. Un tagad es arī to, diemžēl, zinu.
Par sadzīviskajām lietām runājot, atlikušas vairs tikai 33 dienas (vai nu arī 32, nevaru īsti izrēķināt precīzi). Man, protams, neliek mieru visi tie stulbie jautājumi un pienākumi, kas vēl jāizdara. Jo tad, kad es anulēju savu veco, veterāna cienīgo numuru, man nedaudz atslēdzās smadzenes. Tāda sajūta, it kā es censtos pamazām izdzēst savu eksistenci.
Gribētos, kaut varētu apstādināt laiku. Gribētos, kaut es būtu nesaprātīga, neloģiska meitene, kura var tik vienkārši izmainīt visu vienas dienas laikā. Es esot spontāna, nu jā, bet laikam ne līdz augstākai pakāpei.
Ja man būtu iespēja palūkoties 5 gadus tālā nākotnē, es to nedarītu. Man tas šķiet lieki. Kāpēc? Jo palūkoties nākotnē ir tāpat, kā patīt filmas beigas un apskatīties, kā tas viss beigsies, bet tāpat nezināt, kas notika pa vidu. Un kāda no tā jēga?
Šonakt sola vētru. Lai sola. Kam man vētru, ja man tāda ir galvā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru