Es nenoliegšu, ka man patīk saņemt komplimentus, taču tie ne vienmēr skan tik piselīgi kā gribētos. Dažas dienas atpakaļ ko tādu saņēmu no sava "angļu valodas studenta" (skan tik formāli, vai ne?), kas skanēja tā- "Ar tevi pat nav kauns sagrēkot". Ok, es varētu diskutēt par šo frāzi, jo daļēji tā slēpj, ko tādu, ko es nevēlos balstīt uz sevi, bet no otras puses tas ir glaimojoši.
Šonakt (nu labi- šorīt, pēc galīgi nožēlojama saullēkta) es redzēju sapni , kurā nogrima mans lielais, baltais kuģis. Bet man tas tik ļoti patika! Un sapņos, ai sapņos var tik labi izjust emocijas. Reizēm tie ir tik reāli, ka negribas pamosties. Taču no šī te, es ļoti vēlējos. Un pamodos. Brīdī, kad uzskatīju par pareizu. Jo es māku piecelt sevi no sapņa, ko nevēlos redzēt. Man nav jāmokās, man nav jācīnās ar šīm smadzeņu fantāzijām. Žēl, ka tā nevar notikt arī dzīvē, jā.
Ir tik nepatīkami un debili, kad tu, pēc tik ilga laika beidzot saņem to, ko esi vēlējies, uz ko es cerējis, bet tad pēkšņi saprāts nostrādā kā sitiens pa pieri un tu saproti- nekam no tā nav lemts piepildīties. Tam vienkārši jāpaliek karāties gaisā, tam tā vienkārši jāpaliek tur. Ai, bāc, cik neveikli es jūtos brīžos, kad apjēdzu, ka man ir smagi. Man tā patīk visiem stāstīt, cik es esmu stipra, cik es esmu spēcīga, bet sev, pirms kaut kā nopietna, es atgādinu, cik patiesībā es spēju būt vāja. Cik viegli patiesībā mani salauzt. Bet pēc katra lūzuma es kļūstu aizvien stiprāka, vai ne? Tātad, rezumējot visu, man jābūt ir tik stiprai kā "tankam ar visstiprākām kāpuru ķēdēm". Un kā man šobrīd nāk par sevi smiekli. Cik ļoti mans sliktais ego uzjautrinās par otru. Kā viņš smejas par to, cik muļķīgi es kopumā izskatos no malas.
Varbūt pie vainas ir visa tā dzīvība, kas plūst man cauri. Man tās ir par daudz. Un cik nekrietni un negodīgi ir tas, ka mani ego neļauj manām sajūtām izpausties. Jā, mēs jau zinām , ka esmu intraverta, paldies. Un tik bieži par daudz intraverta.
Bet vakar es mēģināju tās izpaust veidā, kādu mēs izmantojam brīžos, kad skumstam. Veidā, kuru izmantojot mani var redzēt tikai retais. Un man nekas nesanāca. Mans iekšējais "es" man to neļauj. Tas mani tur rokās un mēģina ieskaidrot, kāda muļķe es esmu, jo patiesībā viss apkārtējais ir skaists. Es drīz sākšu jaunu dzīvi, laiks iet uz priekšu un mani nepamet apziņa, ka drīz es nevarēšu sūdzēties ne par ko. Ne par to, kā jūtos, ne par to, kas notiek vai nenotiek.
Ļoti gribētos sevi sapurināt, točna jūtos, kā izspiests citrons. Es šodien piespiedu plaukstas pie pieres un cerēju, ka tā spēšu iztīrīt savu galvu no tā, kas tajā šobrīd mājo. Bet nē, nesanāca (ķipa brīnums, ne?). Haha. Saka, ka labākās zāles pret manas situācijas izjūtām ir smiekli. Muļķības. Labākās zāles ir spirts. Haha. Labi, es ticu, ka problēmas māk peldēt, bet ziniet, man vienalga. Tad tas nešķiet tik primāri.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru