Statistika

trešdiena, 2010. gada 18. augusts

cool guys don't look at explosions

Es pārsteidzu pati sevi. Esmu augšā jau no plkst. 9 no rīta, gulējusi esmu aptuveni +/- 4 stundas, bet es jūtos labi. Ja ir kafija, tad rīts ir izdevies.
Iespējams, ka es atkārtošos, bet es jūtos nedaudz dīvaini šobrīd. Kāpēc dīvaini? Nezinu, nav ne jausmas (smiekli). Parasti prasa: "kas tev ir?", un tad ir jāatbild: "vai tad kaut kam ir jābūt?". Tieši tā. Vai tad kaut kam obligāti ir jābūt? Var arī nebūt- arī ir labi. Slikti ir tikai tad, ja kaut kas ir, bet negribas, lai ir.
Katram ir savas domas, katram ir pašam savs laiks, katram ir savs raksturs. Savas priekšrocības un prioritātes. Savi trūkumi un savi plusi. Savi uzskati, stereotipi un principi. Un katrs pats tos saliek pa vietām- pirmā, otrā, trešā. Ko es lieku pirmajā? Savu laiku, gan jau. Vēl? Vai tad pirmās vietas var būt divas? Nevar. Saki, ka var? Man nepastāv divas pirmās vietas, man pastāv viena.
Runā, ka dzīvi nevajag nodzīvot, dzīvi vajagot nosvinēt. Ja es svinētu dzīvi, lai cik vien tas muļķīgi neskanētu, man nebūtu nekā- ne laika, ne trūkumu, ne plusu, ne uzskatu, ne aizspriedumu. Nebūtu ne lepnuma, ne augstprātības, ne ļaunuma. Būtu tikai manas domas. Un es skaitītu nevis to, cik laika man ir atlicis, lai izdarītu atsevišķas lietas, bet gan plūstu visam līdzi. Vienalga kam un kur. Un vēl es meklētu un pieķertos lietām, kas nekad neko neprasa pretī. Tā kā kolas automāts- samaksā, paņem un ej prom. Nekādu jautājumu, nekādu izskaidrojumu. Es, protams, tā nemāku. Man vienmēr vajag atbildes, izskaidrojumus, patiesību. Es nespēju atstāt visu tā, spontāni, kā ir, tā lai ir. Varēt jau varu, bet tas nešķiet diskrēti.
Es zinu, ka es varu un spēju darīt kā citi- īpaši neuztraukties un neapkraut sevi ar liekām emocijām, es zinu. Bet kad gan es tā pa īstam to esmu darījusi? Uz ilgāku laiku? Man vienmēr vajag ieslīgt atsevišķās lietās tik dziļi, cik vien iespējams. Un tas izsvērt visu- kur svari sveras vairāk- uz labo, vai kreiso pusi. Es esmu tāda izteikti dzīvelīga persona- es pārdzīvoju, es no laimes plīstu, es ņemu no dzīves gandrīz visu, ko tā man dod un dzīvoju tam līdzi tikpat ļoti.
Neesmu no kartona, neesmu no papīra, neesmu no azbesta. Man šausmīgi vajag Nātrija Pentanolu. Sev, citiem, visiem.

Nav komentāru: