back to the roots

Es šodien esmu beidzot iesākusi to,  ko ,maza būdama, tik ziņkārības pēc iesāku, proti, savu sakņu izzināšanu, jo, kā jau humanitārai meitenei, man tik ļoti interesē vēsture, ka pilnīgi vai nagos citreiz jākož. Un šodien es savā īpašumā ieguvu 2 man dārgas lietas, proti, savu vecvecvecāku bildes, un es patiešām saku, ka fotogrāfiju vērtība ar laiku un zūd, jo nekas no relikvijām nav skaistāks un patīkamāks par vecu, melnbaltu un izbalējušu fotogrāfiju. Un man tagad ir tāds stimuls sev dārgākās savākt! Un es jūtos lepna, ka mans vecvectēvs ir dienējis armijā, kaut diemžēl tādēļ ir samaksājis ar savu dzīvību. Un es atradu internetā ko tādu, par kā esamību man nebija ne jausmas, jebšu savas vecvecmammas stāstu par izsūtījumu. (tur slēpjas links) Labi, bet pietiks par šo tēmu.
Nesen zeltītajā "Runā" sadaļā bija rakstīts, ka "nevajadzēja sākt, ja nevarēja turpināt". Hā, hā- kurš mīkstais to ir izdomājis?! Viss var turpināties, ja ir stingrs raksturs, ja pie lietas pieej nopietni, ar mērķi un ja saskati jēgu tam visam. Ja esi iesācis un nevari ko pabeigt (aiz nevēlēšanās), tātad tev to nemaz nevajag! Vispār twitter'is ir daudz labāks, jo tur vismaz ir bazars. Nopietni bazars!
Vakar noskatījos "The Soviet story" (jā, es esmu viena no tiem atpalikušajiem, kas to vēl nebija redzējusi). Recenzijas? Nu kā.. nu viss ir kārtībā. Varbūt šā tā pietrūka, varbūt arī ne. Un katru reizi, kad es šaubos par kādu filmu, tas nozīmē, ka man kaut ko vajadzēja klāt. Tāpat kā kartupeļi bez mērces nav garšīgi. Nu, piemēram, "Šindlera saraksts" bija kā kartupeļi ar diļļu mērci, šampinjoniem, dārzeņu salātiem un šašliku iesmu, kamēr "The Soviet story" bija kartupeļi ar krējuma mērci un kāpostu salātiem. Kā ierasta porcija, kā dokumentālā filma ar plikiem faktiem, kam pievienoti sirdi plosoši fragmenti, lai tekstam piešķirtu raksturu. Tāds, lūk, salīdzinājums. Es zinu, man par to kādreiz piešķirs "Oskaru".
Starp citu, vakar sarakstījos ar sev visai tuvu draudzeni, kura man vakar izstāstīja savu pieredzīti ar kādu totāli debilu puisi, kurš pierādīja vien tikai to, ka NORMĀLU pretējā dzimuma pārstāvju ir visai maz. Neatklāšu šīs meitenes vārdu, jo mūsu Alūksnes miests ir mazs, jaunieši tajā stulbi, un viņiem patīk baumot.
Viss sākās ar to, ka puisis vārdā, nu, piemēram, Renārs, katru rītu glauda savu spoguļattēlu un atkārto sev to, cik viņš ir skaists, cik tvirta ir viņa pēcpuse un cik neatvairāmi gluda ir viņa āda. Un tad Renāram iepatīkas mana draudzene, viņš vēlas viņu paņemt rītā, vakarā un vienalga kur, neņemot vērā, ka viņa tvirto pēcpusi par savējo sauc jau cita slaida blondīne, kura ēd tikai garneles un dzer tikai biešu sulu, jo jaunākajā "Cosmopolitan" bija rakstīts, ka tā esot jaunākā modes tendence. Bet izrādās, ka mana draudzene ir iegādājusies smadzenes un nemaz nevēlas neko tādu ekstra spešelīgu, un atliek vien viņai iekāpt savu draugu (uzsveru -DRAUGU) mašīnā, līdz viņa tiek nosaukta par , atvaino, mammu-suku, kuci utt. Tā lūk. Atliek vien atteikties no miesīgām izdarībām, līdz tu tiec nolikta suņa līmenī. Žēl, bet fakts paliek fakts. Nu bet prooootams, ne jau visi ir tāāāādi, es zinu, nevajag ņerkstēt.
Tādiem puišiem kā Renārs man atliek vien pateikt savu ierasto frāzi: "Nopērc smadzenes" un "kaut tavs skaistais purns reiz satiktos ar misteru asfaltu", kaut kā tā. Jo ne izskats ir tas, kas vilina. Vilina tas, kas tavu neizcilību uzceļ ideālu podestā. Un tad, kad es kādu pusgadu atpakaļ solīju aprakstīt savu ideālu, es noteikti biju domājusi ierakstīt tamlīdzīgu teikumu. Jo manās acīs ideāls ir tāds, kura vājības šķiet tik pievilcīgas kā svaigi lakotas kurpes. Tāds, kurš mulst, kad tevi ierauga, un tu to pamani un gribi mulsināt tālāk. Jo ir skaisti būt mīlētam, bet vēl skaistāk ir tad, kad tevi mīl tik ļoti, ka tu to izteikti redzi un jūties neizsakāmi labi, jo spēj dāvāt pretim visu un vēl vairāk.  Vispār es šajā teikumā iegāju lielās pretrunās ar sevi  un saviem uzskatiem. Jo iemīlēšanās ir daudz skaistāka par mīlestību (pfē). Un dzīvē nekad nevajag pazaudēt šo rozā briļļu izjūtu.